Senna (Folium Sennae) ir mazs krūms, kas aug reģionos augšējās Ziemeļāfrikas un Arābijas Nīla. 

Senās Ēģiptes ārsti sennas lapas izmantoja vairāk kā pirms 3500 gadiem, lai ārstētu karalisko ģimeni un tā laika eliti. 

To izmantoja arī Arābijas ārsti tālajā 9 gadsimtā. 

Šodien sennu izmanto maisījumos, kopā ar citiem augiem , lai kairinātu zarnu interoreceptorus, tā izrasot zarnu pastiprinātu perestaltiku.

Dzeldes sakne (Carlinae radix ). Dzelde ir daudzgadīgs augs, kura saknes iestiepjas dziļi augsnē. Rozešu lapas guļ uz zemes. Tieši uz lapas izejas ir izveidojusies ziedkopa-diametrā no 6-12 cm, kuru ieskauj vainags no balti sudrabainām ziedlapiņām. Dzelde zied no jūlija līdz septembrim. 

Dzeldi var atrast nabadzīgās augsnēs kalnos, līdzenumos, nogāzēs. Dzeldes saknes galvenās aktīvās vielas ir ēteriskās eļļas ar antibakteriālo carlinaoksidom un tanīnu, kopā ar sveķiem un inulīnu. Dzeldes saknes preparāti medicīnā tiek izmantoti kā diurētiskais līdzeklis, pret hronisku bronhītu.

Rabarbers ir īpatnējs augs – tā sakneņi (Barbaris radix) ir ļoti veselīgi, kāti ēdami, bet lapas – indīgas. Rabarbera dzimtene ir Rietumķīnas un Austrumtibetas kalniene. Rabarbers var lepoties ar garu izmantošanas vēsturi. Ķīnas rabarbera sakņu lietošana medicīnā dokumentāli fiksēta jau apmēram 2700.gadā pirms mūsu ēras, pirms pieciem tūkstošiem gadu no stepes auga saknēm ieguva ārstniecisku vielu, kas veicināja gremošanas procesus. Arī Arābijā un Persijā ārsti plaši izmantoja medicīnas rabarbera uzlējumus. 

Mūsdienu medicīna norāda, ka šis augs sekmē kuņģa sekrēciju, palīdz vairot kuņģa skābi, uzlabo apetīti, nostiprina kuņģa gļotādas sīkos asinsvadiņus, kā arī uzlabo aknu stāvokli un noder pret vieglas formas hipertoniju. Augstais kālija saturs labvēlīgi iespaido sirds slimniekus un veicina urinēšanu. Rabarberi kā ārstniecības augs pazīstams gandrīz piecus gadu tūkstošus, no Ķīnas nonācis Persijā un Senajā Grieķijā. 

Par tā lietderību dažādu kaišu, tostarp astmas ārstēšanā rakstījis Avicenna, un, pateicoties viņam un arābu ārstiem, to iepazina viduslaiku Eiropa. Pirmais no eiropiešiem Ķīnā bija un tur rabarberu vākšanu novēroja lielais 13. gadsimta ceļotājs venēcietis Marko Polo.

Pārskatā, kas sagatavots 1927 gadā, ekspedīcijas entomologi no ivrita universitātes Jeruzalemē paziņo, ka kristālveidīgās granulas nav no Mannas koka, bet gan izdalījušās no kukaiņu struktūras. Sīrups kā pilieni, nāk no kukaiņu vēdera un krītot zemē veido graudu cukuru. 

Manna (Fraxinus ornus) ir vidēja lieluma lapu koks, kura augstums sasniedz 15- 25 m un stumbra diametrs ir līdz 1 m. Miza ir tumši pelēka, paliek gluda pat veciem kokiem Lapas ir pretējas pāros. Mannas koki ir sastopama Dienvideiropāun dienvidrietumu Āzijā, no Spānijas un Itālijas ziemeļiem uz Austriju un Čehiju, kā arī uz austrumiem cauri Balkāniem. Galvenā sastāvdaļa mannai ir salda kristālveidīga viela. Mannite ir baltas, bez smaržas, kristālveidīgas granulas ar saldenu garšu, kas nešķīst ūdenī, bet viegli izšķīdināt alkoholā . Mannai ir savdabīga smarža un saldena garša, tie ir koka sveķi, kas krīt zemē granulu veidā. 

Atšķirībā no cukura, tās nespēj veikt vīna fermentāciju. 

Medicīnā tos pielieto kā maigu caurejas līdzekli.

Pirmo reizi vērmele pieminēta kādā ēģiptiešu papirusā, kura vecums datējams ar 1600. gadu pirms Kristus. Vērmele ir dominējošais Tuvo Austrumu tuksnešaino apvidu augs. Tas simbolizē ciešanas, nožēlu, sāpes un bēdas. Kopš seniem laikiem vērmeļu lapu novārījums tiek lietots, lai atbrīvotos no zarnu parazītiem.

Vērmele (Artemisia absinthium) ir daudzgadīgs , kurvjziežu dzimtas augs, 60 – 120 cm augsts, ar spēcīgi rūgtenu smaržu un garšu. Lai gan pēc daudzu biologu uzskatiem vērmele esot rūgtākais ārstniecības augs, tam ir augsta bioloģiskā vērtība. 

Jau senatnē cilvēki vērmelei piedēvējuši nomierinošu, pretiekaisuma, pretsāpju, prettārpu iedarbību, lakstus izmanto kuņģa, žults un aizkuņģa dziedzera sekrēcijas stimulēšanai, ēstgribas rosināšanai, kā vieglu pretsāpju un miega līdzekli, arī cērmju izdzīšanai, gremošanas orgānu darbības veicināšanai.

Sengrieķu mīts vēsta, ka Zevs esot gulējis safrāna gultā, feniķieši izmantojuši safrānu kā garšvielu un ārstniecības līdzekli. Bagātie romieši safrānu kaisījuši kāzu gultā, bet vēl citās kultūrās bijusi tradīcija ar safrānu iekrāsot līgavas plīvuru. 

Safrāna krokuss (Crocus sativus) ir liliju dzimtas puķe, nepārprotami līdzīga mūsu dārzos populārajiem krokusiem. Augam parasti ir 8 -10 garas, slaidas lapas, bet septembrī – oktobrī uzplaukst viens vai divi gaiši violeti ziedi, kuru vidū atrodas trīs daļās sadalījusies koši sarkana drīksna. Tā un tikai tā tiek izmantota safrāna iegūšanai, tāpēc arī safrāns ir visdārgākā garšviela pasaulē. Tās jāvāc ar rokām, katra drīksna atsevišķi, pēc noplūkšanas tās tiek strauji izkaltētas saulē. 

Safrāns ir viens no vecākajiem garšaugiem, ko izmanto medicīnas vajadzībām, pazīstams arī kā garšviela, To audzē galvenokārt Spānijā, Indijā, Turcijā, Ķīnā un Irānā. Safrānam raksturīgs spēcīgs aromāts un dzēlīga garša. Smaržas un garšas ziņā tas nedaudz līdzinās medum. Dziednieciski to lieto klepus, bronhīta, bezmiega, histērijas, menstruālā cikla traucējumu un depresijas gadījumos, lapas tiek izmantotas, ja ir aizcietējums.

Indijā pastāv ingvera (kurkumas) kults, un uzskats, ka šī garšviela kāzās dod pārticību un auglību. Saskaņā ar vēdisko rituālu, sieviete, precībās ieziežot ķermeni ar ingveru, attīrās no pagātnes grēkiem, un tādējādi vīrs apņem šķīstu sievu. Lai šo savienību padarītu par likumīgu Dievu priekšā, līgavainis kāzu ceremonijā apsien līgavai ap kaklu svētu, ar ingvera pastu piesūcinātu pavedienu. 

Kurkuma (Curcuma longa) ir līdz 1m augsta daudzgadīga ingveru dzimtas lakstauga – speciāli apstrādāti sakneņi (gumi). To sauc arī par Indijas safrānu vai dzelteno ingveru. 

Mūsdienās šo augu audzē Karību jūras salās, Dienvidamerikā, Indonēzijā, Ķīnā. Kurkuma saknes pēc smaržas atgādina mango, tomēr tā garša ir vairāk līdzīga ingveram. 
Dziedniecībā kurkumu lieto iekaisumu, brūču, ādas slimību gadījumos. Tā attīra asinis, uzlabo gremošanu, aknu stāvokli un normalizē ķermeņa temperatūru.

Teriaks ir pēc ļoti senas receptes gatavots augu maisījums, kas esot pastāvējis jau antīkajā pasaulē. Viduslaikos šis augu maisījums esot sastāvējis pat no 300 dažādām sastāvdaļām. Gatavot šo maisījumu esot bijis atļauts tikai, piemēram, aptiekāriem, jo tolaik esot bijuši sastopami daudzi viltojumi. 

Par maisījuma rašanās sākotnējo vietu tiek uzskatīta Venēcija, tādēļ arī maisījuma nosaukums ir iegājies kā Venēcijas Teriaks (Theriaca veneciana. 
Teriaka toreizējā uzglabāšana un transportēšana tika sīki izstrādāta un realizēta porcelāna traukos. 

Tikai līdz ar medicīnas līdzekļu ražošanas noteikumu ieviešanu, izmantojot tādas medicīnas grāmatas kā piemēram Pharmacopoea Germanica, tika izveidota vienota recepte ar 9 sastāvdaļām.