latviski по русски Eesti
Maria Treben recipe

augu maisījums mazais Zviedru Rūgtais pēc Marijas Trēbenas oriģinālreceptes 

90,2 g.

augu maisījumu mazais Zviedru Rūgtais pārlej
ar divām pudelēm 0,7 litri degvīna

Unikālie augi

Dziedniece , Marija Trēbena , lietojot Zviedru Rūgtā eliksīru , atklāja , cik lielas dziednieciskās spējas piemīt šim ārstniecības augu kompleksam, kura sastāvā ietilpst vienpadsmit unikālie augi:

ANGELIKAS SAKNE
Nosaukums – Archangelica cēlies no grieķu vārda “arkhangelos” (= arch-angel), senajā leģendā minēts, ka tas bijis erceņģelis Gabriēls, kurš pastāstījis par tās izmantošanu ārstniecībā. 

Angelikas koks (Angelica archangelica) aug savvaļā, sastopama Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā , Grenlandē, Īslandē, to audzē arī Francijā un dažos Vācijas reģionos. Jau 10. gadsimtā Angelika tika audzēta kā ārstniecības augs un sasniedza lielu popularitāti Skandināvijā, kur arī mūsdienās tā tiek izmantota. 

Angelikas sakne ir galvenā sastāvdaļa zviedru rūgtvielās. Uzskata, ka tā ir labs līdzeklis pret saaukstēšanās slimībām, klepu, pleirītu, kolikām, reimatismu, urīnceļu saslimšanām.

 

MIRRE
Līdzās zeltam, mirres sveķi vienmēr tikuši uzskatīti par dāvanām, kas piemērotas dieviem un valdniekiem. Trīs Austrumu gudrie mirres nesa mazajam Jēzum, bet Anglijas karalienei tās dāvina katru gadu Zvaigznes dienā. 

Mirres koks (Myrrha) aug Āfrikā , Sarkanās jūras piekrastē un Indijas okeāna krastā, arī Āzijā Arābijas pussalā. Mirres ir buksim līdzīgs krūms ar gaišzaļām lapām un zied ar maziem, baltiem ziediņiem. Uz nocirstas koka mizas veidojas mirres sveķi, Sveķi brīvi iztek no koka mizas un kad tie sakalst tos savāc , parasti tie ir dzeltenbrūnā vai dzintara krāsā, ar spēcīgu aromātisku smaržu un rūgtu, viegli sīvu garšu. 

Senie raksti vēsta, ka mirres daba ir karsta. Tā uzdzen miegu. Attīra krūtis un plaušas, kā arī attīra balsi. Palīdz pie saindēšanās ar indēm. Uzsūc audzējus, nogalina gaisā un ķermenī pelējumu. Mirrei piemīt pret iekaisuma, pret mikrobu, pret sēnīšu, atjaunojošas, savelkošas, tonizējošas, stimulējošas īpašības. Sveķiem piemīt spēcīgas antibakteriālas spējas.

 

DABĪGAIS KAMPARS
Kampara koks (Camphora racemica) ir sastopams galvenokārt subtropu valstīs. Šī koka augstums sasniedz 80-120 pēdas un stumbra apkārtmērs ir 6 pēdas diametrā. Kamparu no koka drīkst ņemt tikai tad, kad koks ir vairāk kā piecdesmit gadus vecs. Lai iegūtu no koka kamparu, vēl joprojām tiek pielietota sena kampara iegūšanas metode, koks tiek sacirsts mazos gabaliņos un neapstrādātais produkts tiek destilēts, lai izvairītos no kampareļļas piemaisījuma un tiktu iegūts kristālisks kampars. Kampars kristalizējas no taukainas destilāta daļas, nospiežot koku. Līdz ar to arī attīrīšana ir pabeigta. Pēc destilācijas pabeigšanas tiek iegūti divi produkti kampara eļļa un balts, kristālisks cieta veida kampars. Šis organiskais savienojums ir ar izteiktu smaržu un tā kušanas temperatūra pēc Celsija ir 179 grādi un viršanas temperatūra ir 209 grādi pēc Celsija. Kampars nešķīst ūdenī, bet šķīst ēterī un alkoholā. 

Nozīmīgs fakts ir kampara pārpilnība, ko var iegūt pat no neliela koka. Viens koks saražo trīs tonnas kampara gan eļļā, gan cietā veidā kopā. Kampars jau sen ir augstu novērtēts tā ārstniecisko īpašību dēļ. Kamparam ir pretiekaisuma, antiseptiska, pretvīrusu, atkrēpošanas, pret-kairinoša darbība. Histērijas, infekcijas slimības, gripu, bezmiegu, muskuļu bojājumus, nervu spriedzi, pneimoniju, reimatismu, šoku, zobu sāpes, tuberkulozi, čūlas, urīnceļu infekcijas, vemšanu un brūces var dziedināt ar kamparu. 

Sirds slimību gadījumos, kamparu jālieto ar īpašu piesardzību. Kampara savienojumi tiek izmantoti gan iekšķīgi, gan ārēji. Parasti kamparu sajauc ar citām sastāvdaļām. Kaut arī kampars ir pazīstams ar savām ārstnieciskajām īpašībām, tā pielietojums ir ļoti plašs.

 

SENNAS LAPAS

Senna (Folium Sennae) ir mazs krūms, kas aug reģionos augšējās Ziemeļāfrikas un Arābijas Nīla. 

Senās Ēģiptes ārsti sennas lapas izmantoja vairāk kā pirms 3500 gadiem, lai ārstētu karalisko ģimeni un tā laika eliti. 

To izmantoja arī Arābijas ārsti tālajā 9 gadsimtā. 

Šodien sennu izmanto maisījumos, kopā ar citiem augiem , lai kairinātu zarnu interoreceptorus, tā izrasot zarnu pastiprinātu perestaltiku.

 

DZELDES SAKNE

Dzeldes sakne (Carlinae radix ). Dzelde ir daudzgadīgs augs, kura saknes iestiepjas dziļi augsnē. Rozešu lapas guļ uz zemes. Tieši uz lapas izejas ir izveidojusies ziedkopa-diametrā no 6-12 cm, kuru ieskauj vainags no balti sudrabainām ziedlapiņām. Dzelde zied no jūlija līdz septembrim. 

Dzeldi var atrast nabadzīgās augsnēs kalnos, līdzenumos, nogāzēs. Dzeldes saknes galvenās aktīvās vielas ir ēteriskās eļļas ar antibakteriālo carlinaoksidom un tanīnu, kopā ar sveķiem un inulīnu. Dzeldes saknes preparāti medicīnā tiek izmantoti kā diurētiskais līdzeklis, pret hronisku bronhītu.

 

RABARBERU SAKNE

Rabarbers ir īpatnējs augs – tā sakneņi (Barbaris radix) ir ļoti veselīgi, kāti ēdami, bet lapas – indīgas. Rabarbera dzimtene ir Rietumķīnas un Austrumtibetas kalniene. Rabarbers var lepoties ar garu izmantošanas vēsturi. Ķīnas rabarbera sakņu lietošana medicīnā dokumentāli fiksēta jau apmēram 2700.gadā pirms mūsu ēras, pirms pieciem tūkstošiem gadu no stepes auga saknēm ieguva ārstniecisku vielu, kas veicināja gremošanas procesus. Arī Arābijā un Persijā ārsti plaši izmantoja medicīnas rabarbera uzlējumus. 

Mūsdienu medicīna norāda, ka šis augs sekmē kuņģa sekrēciju, palīdz vairot kuņģa skābi, uzlabo apetīti, nostiprina kuņģa gļotādas sīkos asinsvadiņus, kā arī uzlabo aknu stāvokli un noder pret vieglas formas hipertoniju. Augstais kālija saturs labvēlīgi iespaido sirds slimniekus un veicina urinēšanu. Rabarberi kā ārstniecības augs pazīstams gandrīz piecus gadu tūkstošus, no Ķīnas nonācis Persijā un Senajā Grieķijā. 

Par tā lietderību dažādu kaišu, tostarp astmas ārstēšanā rakstījis Avicenna, un, pateicoties viņam un arābu ārstiem, to iepazina viduslaiku Eiropa. Pirmais no eiropiešiem Ķīnā bija un tur rabarberu vākšanu novēroja lielais 13. gadsimta ceļotājs venēcietis Marko Polo.

 

MANNAS OSIS

Pārskatā, kas sagatavots 1927 gadā, ekspedīcijas entomologi no ivrita universitātes Jeruzalemē paziņo, ka kristālveidīgās granulas nav no Mannas koka, bet gan izdalījušās no kukaiņu struktūras. Sīrups kā pilieni, nāk no kukaiņu vēdera un krītot zemē veido graudu cukuru. 

Manna (Fraxinus ornus) ir vidēja lieluma lapu koks, kura augstums sasniedz 15- 25 m un stumbra diametrs ir līdz 1 m. Miza ir tumši pelēka, paliek gluda pat veciem kokiem Lapas ir pretējas pāros. Mannas koki ir sastopama Dienvideiropāun dienvidrietumu Āzijā, no Spānijas un Itālijas ziemeļiem uz Austriju un Čehiju, kā arī uz austrumiem cauri Balkāniem. Galvenā sastāvdaļa mannai ir salda kristālveidīga viela. Mannite ir baltas, bez smaržas, kristālveidīgas granulas ar saldenu garšu, kas nešķīst ūdenī, bet viegli izšķīdināt alkoholā . Mannai ir savdabīga smarža un saldena garša, tie ir koka sveķi, kas krīt zemē granulu veidā. 

Atšķirībā no cukura, tās nespēj veikt vīna fermentāciju. 

Medicīnā tos pielieto kā maigu caurejas līdzekli.

 

VERMELE

Pirmo reizi vērmele pieminēta kādā ēģiptiešu papirusā, kura vecums datējams ar 1600. gadu pirms Kristus. Vērmele ir dominējošais Tuvo Austrumu tuksnešaino apvidu augs. Tas simbolizē ciešanas, nožēlu, sāpes un bēdas. Kopš seniem laikiem vērmeļu lapu novārījums tiek lietots, lai atbrīvotos no zarnu parazītiem.

Vērmele (Artemisia absinthium) ir daudzgadīgs , kurvjziežu dzimtas augs, 60 – 120 cm augsts, ar spēcīgi rūgtenu smaržu un garšu. Lai gan pēc daudzu biologu uzskatiem vērmele esot rūgtākais ārstniecības augs, tam ir augsta bioloģiskā vērtība. 

Jau senatnē cilvēki vērmelei piedēvējuši nomierinošu, pretiekaisuma, pretsāpju, prettārpu iedarbību, lakstus izmanto kuņģa, žults un aizkuņģa dziedzera sekrēcijas stimulēšanai, ēstgribas rosināšanai, kā vieglu pretsāpju un miega līdzekli, arī cērmju izdzīšanai, gremošanas orgānu darbības veicināšanai.

 

SAFRĀNS

Sengrieķu mīts vēsta, ka Zevs esot gulējis safrāna gultā, feniķieši izmantojuši safrānu kā garšvielu un ārstniecības līdzekli. Bagātie romieši safrānu kaisījuši kāzu gultā, bet vēl citās kultūrās bijusi tradīcija ar safrānu iekrāsot līgavas plīvuru. 

Safrāna krokuss (Crocus sativus) ir liliju dzimtas puķe, nepārprotami līdzīga mūsu dārzos populārajiem krokusiem. Augam parasti ir 8 -10 garas, slaidas lapas, bet septembrī – oktobrī uzplaukst viens vai divi gaiši violeti ziedi, kuru vidū atrodas trīs daļās sadalījusies koši sarkana drīksna. Tā un tikai tā tiek izmantota safrāna iegūšanai, tāpēc arī safrāns ir visdārgākā garšviela pasaulē. Tās jāvāc ar rokām, katra drīksna atsevišķi, pēc noplūkšanas tās tiek strauji izkaltētas saulē. 


Safrāns ir viens no vecākajiem garšaugiem, ko izmanto medicīnas vajadzībām, pazīstams arī kā garšviela, To audzē galvenokārt Spānijā, Indijā, Turcijā, Ķīnā un Irānā. Safrānam raksturīgs spēcīgs aromāts un dzēlīga garša. Smaržas un garšas ziņā tas nedaudz līdzinās medum. Dziednieciski to lieto klepus, bronhīta, bezmiega, histērijas, menstruālā cikla traucējumu un depresijas gadījumos, lapas tiek izmantotas, ja ir aizcietējums.

 

KURKUMA

Indijā pastāv ingvera (kurkumas) kults, un uzskats, ka šī garšviela kāzās dod pārticību un auglību. Saskaņā ar vēdisko rituālu, sieviete, precībās ieziežot ķermeni ar ingveru, attīrās no pagātnes grēkiem, un tādējādi vīrs apņem šķīstu sievu. Lai šo savienību padarītu par likumīgu Dievu priekšā, līgavainis kāzu ceremonijā apsien līgavai ap kaklu svētu, ar ingvera pastu piesūcinātu pavedienu. 

Kurkuma (Curcuma longa) ir līdz 1m augsta daudzgadīga ingveru dzimtas lakstauga – speciāli apstrādāti sakneņi (gumi). To sauc arī par Indijas safrānu vai dzelteno ingveru. 

Mūsdienās šo augu audzē Karību jūras salās, Dienvidamerikā, Indonēzijā, Ķīnā. Kurkuma saknes pēc smaržas atgādina mango, tomēr tā garša ir vairāk līdzīga ingveram. 
Dziedniecībā kurkumu lieto iekaisumu, brūču, ādas slimību gadījumos. Tā attīra asinis, uzlabo gremošanu, aknu stāvokli un normalizē ķermeņa temperatūru.

 

TERIAKS

Teriaks ir pēc ļoti senas receptes gatavots augu maisījums, kas esot pastāvējis jau antīkajā pasaulē. Viduslaikos šis augu maisījums esot sastāvējis pat no 300 dažādām sastāvdaļām. Gatavot šo maisījumu esot bijis atļauts tikai, piemēram, aptiekāriem, jo tolaik esot bijuši sastopami daudzi viltojumi. 

Par maisījuma rašanās sākotnējo vietu tiek uzskatīta Venēcija, tādēļ arī maisījuma nosaukums ir iegājies kā Venēcijas Teriaks (Theriaca veneciana. 
Teriaka toreizējā uzglabāšana un transportēšana tika sīki izstrādāta un realizēta porcelāna traukos. 

Tikai līdz ar medicīnas līdzekļu ražošanas noteikumu ieviešanu, izmantojot tādas medicīnas grāmatas kā piemēram Pharmacopoea Germanica, tika izveidota vienota recepte ar 12 sastāvdaļām.

Ielikt grozā